Jevgeņijs Ļeonovs — viens no spilgtākajiem Krievijas kinoaktieriem, kurš vairāk pazīstams kā komisku personāžu atveidotājs. Pietiek minēt tādas filmas kā "Fortūnas džentlmeņi", "Parastais brīnums", "Kin–Dza–Dza", lai atcerētos izcilo aktieri.

 

   Jevgeņijs Ļeonovs dzimis Maskavā 1926.g. 2. septembrī. Ļeonovs auga tipiskā maskaviešu ģimenē, kurai bija vidēji ienākumi. Ģimene dzīvoja komunālajā dzīvoklī Vasiļjevskas ielā, kur viņiem bija divas nelielas istabas. Māja vienmēr bija pilna ar cilvēkiem — krustu šķērsu stāvēja saliekamās gultas, jo bija sabraukuši tuvi un tāli radinieki. Jevgeņija mamma Anna bija laipna un viesmīlīga saimniece, tāpēc mājās visi jutās viegli un atbrīvoti, dzīvoja draudzīgi un jautri.

Ļeonova bērnība pirms kara pagāja, sapņojot kļūt par lidotāju, jo tas bija laiks, kad visa valsts lepojās ar bezbailīgajiem "vanagiem": Čkalovu, Baidukovu, Beļakovu. Vērā jāņem arī ģimenisks iemesls — Ļeonova tēvs Pāvels strādāja par inženieri aviorūpnīcā un dēliem Jevgeņijam un Nikolajam daudz stāstīja par lidmašīnām un slaveniem konstruktoriem, tāpēc lieki teikt, ka zēni gatavojās kļūt par lidotājiem. Nikolajs tik tiešām par savu dzīves ceļu izvēlējās aviāciju. Kad sākās karš, Ļeonovs pabeidza septiņas klases un sāka strādāt aviorūpnīcā par virpotāja palīgu. Kara laikā šajā rūpnīcā strādāja visa Ļeonova ģimene: tēvs par inženieri, māte par tabeļvedi, brālis par kopētāju.

 

Vai šāda bērnība un dzīve spēja Ļeonovu sagatavot darbam aktiermākslā? Tālākās Ļeonova gaitas mākslā pierādīja, ka šī pieredze, šie emocionālie iespaidi un visai smagā dzīve, kas ar savām bēdām un priekiem tajā laikā zināmā mērā attiecās uz visu tautu un valsti, noteica Ļeonova varoņa raksturu, māksliniecisko ideju loku un personīgo tēmu. Ļeonova apziņā māksla nekad nav bijusi cilvēku izklaide, bet gan cilvēcības skola.
Ļeonovs mākslā ieradās pašā laikā. 50. gadu vidus iezīmējās kā mākslas un dzīves tuvināšanās laiks ar virzību uz dokumentalitāti. Par vērtību kļuva taisnīgs un dvēselisks vienkārša cilvēka vārds.
Aktiera radošā biogrāfija saistās ar grūtiem meklējumiem, aktiera ciešanām, zaudējumiem un atradumiem, milzīgu darbu, nepārtrauktām mācībām un nepārtrauktu pilnveidošanos no meistarības uz augstāku meistarību. Var tikai brīnīties, cik daudz sarežģītu raksturu Ļeonovs ir atveidojis uz skatuves un kino. Personāži, kuri, pateicoties Ļeonova talantam, ir kļuvuši dzīvi, aizvien turpina priecēt skatītājus.

 

1941. gadā Ļeonovs iestājās S. Ordžonikidzes vārdā nosauktajā Aviācijas tehnikumā, taču to nepabeidza. 1943. gadā viņš nokārtoja eksāmenus Maskavas teātra studijā un iestājās pedagogu A. Gončarova un J. Šeremetjevas kursā. Pēc četriem gadiem Ļeonovs tika uzņemts K. Staņislavska vārdā nosauktajā teātra trupā, kur nostrādāja gandrīz 20 gadu.

  Pirmā vērā ņemamā Ļeonova loma kinematogrāfijā ir kautrīgs un kluss bufetnieks Šuleikins filmā "Svītraino reiss" (1961. gads). Ļeonova varonis ir ievilkts notikumu virpulī vieglprātības dēļ. Šuleikinam ir kauns par saviem meliem, viņš pats no tiem cieš un tāpēc ir dubultīgi komisks. Aktieris šajā lomā spēja apvienot grotesku ar dzīves īstenību.
Kad Ļeonovam jautāja, kāpēc viņš kļuvis par komiķi, viņš smējās: "Tāpēc, ka man ir apaļa seja." Taču Ļeonovs bija ne tikai komēdiju aktieris — viņa dramatiskais talants ir izpaudies gan uz skatuves dēļiem, gan caur kinokameras objektīva lēcu.
1963. gadā notiek B. Brehta "Trīsgrašu operas" pirmizrāde. Ļeonovs tēlo Pičemu, izveidodams lomu uz kontrastu pamata. Pičems Ļeonova izpildījumā ir cietsirdīgs, viltīgs un nelaimīgs večuks. Pičems Ļeonovs ir nežēlīgs pret upuriem, taču pats kļūst par upuri.

Tajā pašā 1963. gadā par teātra māksliniecisko vadītāju kļūst B. Ļvovs–Anohins. 1966. gadā Ļeonovs nospēlē vienu no galvenajām lomām Ž. Anuija izrādē "Antigone". Ļeonovs, kas tēlo Kreonu, piedāvā Antigonei kompromisu nevis kā nelietību, bet kā labestību, lai izprastu dzīvi. Viņš nenonicina un neignorē Antigones tieksmi pēc ideāla. Viņš piedāvā apdomāt savu izvēli.
No 1969. gada Ļoenovs sāka strādāt V. Majakovska vārdā nosauktajā teātrī, kur 1972. gadā spēlēja Sančo Pansas lomu izrādē "Cilvēks no Lamančas". Ļeonovs spēlēja viegli, jautri, vienā elpas vilcienā. Viņa varonis — gudrs, patstāvīgs, uzmanīgs, filozofiski noskaņots resnītis. Aizrautīgs, neveikls pa zemi staigājošs sapņotājs.

 

 

 

Tajā pašā 1969. gadā Ļeonovs filmējas kino darbā "Dedzi, dedzi, mana zvaigzne", kur atveido iluziona saimnieku, kino darbinieku, kurš sevī iemiesojis kādu mākslinieka tipu, kurš dzīvo, pateicoties savai fenomenālajai spējai pielāgoties. Ar kādu aizrautību Ļeonova varonis nododas savai darbībai! Kad pilsētā ir baltie, viņš rāda filmu un komentē to tā, lai atbilstu zāles noskaņojumam. Pilsētu ieņem sarkanie, un viņa "afišā" momentāni parādās izmaiņas.
"Fortūnas džentlmeņos" Ļeonovs tēloja divas lomas reizē — bērnudārza direktoru un "likumīgo zagli". Iemiesodamies bandītā Troškinā, Ļeonovs saglabāja tik tikko tveramu ironijas nokrāsu attiecībā pret "Docentu". Kad pārvarētas metamorfozes, sarežģītības un iemācīts cietuma žargons, Troškins Ļeonovs, neatklājot sevi, pārējo bandas biedru vidū pārstāj būt par nežēlīgu vadoni, bet kļūst par audzināšanas un humanitātes tēlu. Cik aizkustinoši savā naivajā darbībā viņš cenšas atkausēt savu "padoto" sirdis: organizē teātra apmeklējumu, sagatavo dāvanas uz Jauno gadu.
Kinematogrāfs ir iemūžinājis Ļeonova apburošo ārieni un smaidu. Taču skatītāju atmiņā viņš nav palicis tikai kā komēdijas un drāmas aktieris. Viņa balsi ir spējusi novērtēt arī multiplikācija. Ļeonova balsī savas bezbēdīgās dziesmas izpilda un ar Sivēntiņu strīdas viens no pasaulē slavenākajiem lāčiem — Vinnijs Pūks.

 

Aktieris miris 1994.g. 29. janvārī 68 gadu vecumā, gatavojoties izrādei ''Piemiņas lūgšana''. Apglabāts Maskavā, Novodjevičas kapsētā.

 

 

1949 "Laimīgais reiss"
1955 "Ceļš"
1961 "Svītraino reiss"
1966 "Sniega karaliene"
1967 "Pirmais kurjers"
1968 "Veiksmes līkloči"

1969 ''Neskumsti'' 
1969 "Dedzi, dedzi, mana zvaigzne"
1969 "Čaikovskis"
1971 "Fortūnas džentlmeņi"
1972—1973 "Lielais starpbrīdis"
1974 "Prēmija"

1975 ''Vecākais dēls''
1975 "Afoņa"
1975 "Solo zilonim ar orķestri"

1976 ''Leģenda par Tilu''
1977 "Mimino"
1978 "Parastais brīnums"
1979 "Tikšanās vietu mainīt nedrīkst"

1979 ''Rudens maratons'' 
1980 "Pēc sērkociņiem"
1980 "Par nabaga huzāru aizlieciet vārdu"

1982 ''Asaras bira''
1983 "Māja, ko uzcēla Svifts"
1986 "Kin–Dza–Dza"
1988 "Nogalināt pūķi"
1990 "Pase"

1993 ''Nastja''
1993 "Amerikas vectētiņš"